"Owning our story" jau ir sevis mīlēšanas pazīme un drosme vienmēr ir mīlestības turpinājums. Tāpēc jau tā sevis iemīlēšana un pieņemšana ir tik būtiska, jo ar to sākas process, kad ņemam savu dzīvi savās rokās. Bieži vien esam gatavi uz visu cilvēkiem, kurus mīlam, bet reti, kad priekš sevis, atstājot sevi gaidīšanas režīmā, ka vēlāk, ne tagad un ko tad es. Pasaulei nevajag cilvēkus, kas seko ārējiem impulsiem, jo ir izveidojušies pārāk daudz kontroles mehānismu. Pasaulei vajag cilvēkus, kas ieklausās savās sirdīs un seko tām. Prāts ir dators, kas analizē inormāciju, kas tam ir pieejama, diemžēl, impulsi, kas nāk no mēdijiem un kapitālisma propogandas, prātam liek pieņemt it kā loģiskus secinājumus, ka mums ir jābaidās un ka sistēma mūs pasargās. Neviens nav pasargāts. Tajā pat laikā neaicinu cīnīties pret sistēmu, bet paralēli ieklausīties sevī un veidot savu stāstu.  

Pieņemt sevī visas puses un saprast, ka puses veidojas tikai no tā, ka gribam sevi dalīt. Līdzsvars veidojas tikai ieklausoties visās domās un visās sajūtās un pievēršot vienādu uzmanību kā savam priekam, tā savām skumjām. Tikai tad var sākt notikt pārmaiņas. Dzirdot savas vēlmes un pieņemot lēmumu, ko darīt tālāk. Ignorējot, tāpat kā strauts, ja to nelaiž tālāk, tas veido peļķi, kas vēlāk pārtop par ezeru, līdz beidzot tas pārņem visu. 

Prieks un laime (140)

“exists no miracle mightier than this: to feel.” ― e.e. cummings