sapņi, ko piepildīt

"Ko par mani padomās?"
Šis laikam ir visgrūtākais aplis no kura izrauties. Jo, ja mums tas ir svarīgi, tad visticamāk arī par citu rīcību nodomājam pēc kaut kāda sabiedrības standarta.

Tajā pat laikā, lai mēs beigtu analizēt citus, mums ir jāsāk analizēt sevi. Tā godīgi un pa īstam. Katrai mūsu vēlmei ir jācenšas atrast cēlonis. Jāpieņem arī šķietami negatīvie sevis aspekti. Un tos varam pieņemt atzīstot, ka mums ir bijuši kaut kādi apstākļi, kas to ir ietekmējis. Bez jebkādas vaina apziņas vai citu nosodīšanas. Ir bijis, tagad esmu. Un tālāk jāuzdod sev jautājums: "kāds es vēlos būt?"
Jāsaprot, kādi ir mūsu sapņi, kādu pasauli vēlamies redzēt, kadu sevi mēs vēlamies redzēt.

Ja šajā laikā ir kāda īpašība, ko varētu vērtēt visaugstāk, tad tā varētu būt drosme. Drosme pieņemt, redzēt un arī darīt pēc savām sajūtām nevis pēc tā kā vajadzētu būt. Daudzas lietas jau sen vairs nav "kā vajadzētu būt" un to var mainīt tikai ar drosmi.

Drosme arī ir īpašība, ko var trenēt. Tā sākas pamazām. Pie komforta lauka malas. Katru dienu uzdot jautājumu: "kad es pēdējo reizi darīju kaut ko pirmo reizi". Un drosme aug apgūstot un iepazīstot.

Mums visiem ir neskaitāmi sapņi. Lieli un mazi. Un ir pienācis laiks tos pamazām īstenot. Vienu pēc otra...

Prieks un laime (142)

Nekas nav mūžīgs. Tātad nekas nav obligāts...