Ir redzēti teksti par to ka nav iespējams nomirt, ja neesi dzīvojis. Bet kā var dzīvot, ja tu nezini kas tu esi? It kā gribētos apstāties un saprast kas notiek, bet visa šī sistēma neļauj atslābt. Izglītība, darbs, ģimene, mājas, kas skan kā pienākums. Tad vēl atpūties, izbaudi, dari. Visu laiku kustība. Ne mirkļa klusuma. Ne mirkļa šīs "nedzīvošanas". Ne mirkļa skumju un asaru. Ne mirkļa sāpēm. Visam jātiek pāri. Ilgstošas skumjas ir sociāli nepieņemamas. Kāpēc? Tāpēc, ka sabiedrībā ir pieņemts mierināt. Un cik ilgi var mierināt? Vajag būt tikai blakus. Visas atbildes jau ir pašos cilvēkos...
...Un dažreiz atbildes ir meklējamas sāpēs no kurām cenšamies izvairīties...