Dzīve bez ekspektācijām

Dzīvojot ekspektācijās vienmēr gaidīsim rezultātu. Šī rezultātu esamība vai tieši pretēji neesamība veidos kaut kādu emociju vilni, kas ietekmēs turpmāko rīcību.
Dzīvojot uzreiz sajūtās un rīcību balstot tieši uz sajūtām, mēs esam ciešāk saistīti ar savu dvēseli.
Protams, lai balstītu rīcību uz sajūtam, vajag sevi iepazīt. Jo pirms darīt kaut ko destruktīvu, vajag saprast vai neesam sev uzgriezuši muguru un vai mēs neļaujamies kaut kādai sabiedrības uzspiestam dzīves virzienam.
Kopumā škiet, ka lai sabiedrība kļūtu labāka, mums jābeidz domāt par to. Jasāk darīt, kas pašiem patik un jāiet iekšā savās dīvainībās (ja tas ir saskaņā ar mums pašiem). Mūsu harmonija ir tā kas plešās un mijiedarbojas ar sabiedrību ne mūsu ego vēlme izdzīvot.
Ja ir sajūta, ka vajag iestādit koku, tad iestādi un ļaujies stādīšanas priekam. Un augšanu atstāj paša koka ziņā.