ne vienmēr garās darba stundas mums ir izdevīgas ilgtermiņā. Ja raujam garas stundas, lai dabūtu paaugstinājumu, tad rausim garas stundas arī pēc paagustinājuma vai mainot darbu vai turpat sēžot...vienalga, jo nekas tā īsti nebeidzas, nekas īsti nepasaka "finišs". Kāds mums ir šis mirklis, tāds visticamāk būs arī nākamais. Neviens mums neuzsit pa plecu kā vienīgi mēs paši. Un kāpēc to nedarīt biežāk?
P.S. Mans subjektīvais viedoklis, ka vienīgi mēs paši spējam sevi novērtēt un reti kurš cits to izdarīs. Labāk paļauties uz sevi, nekā gaidīt citu uzslavas vai novērtējumu, jo tādā veidā mēs varam vai nu vilties vai pārdegt cenšoties sevi pierādīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru