It kā jau banālas lietas. Arī tie, kas dzīvo pie skaistākajiem dabas skatiem ar laiku pierod un viņiem tie liekas kā ikdiena un pašsaprotama lieta. Cilvēkam ir unikāla īpašība - viņš spēj pierast pie daudzām lietām, kas viņam ir, bet nespēj pierast pie lietām, kas viņam nav. Cik tur ego cik tur kas nav svarīgi. Svarīgi ir apzināties savas iespējas ieraudzīt skaistumu, sataustīt. Spēt smaidīt un mīlēt. Manā skatījumā tieši emocijas ir pasaules brīnums un dzīves jēga. Un mums ir doti visi instrumenti, lai spētu just emocijas. Daudzi, gan cenšas notrulināt savas spējas just emocijas, apspiežot negatīvās*, bet kā Brenē saka, neviens nespēj apspiest tikai vienu emociju, jo apspiežot vienu, mēs apspiežam visas. Apspiežot bēdas, mēs notrulinām spēju just arī prieku.
Citi šos brīnumus izmanto emocijām, citi, lai tikai izdzīvotu šajā pasaulē. Skaidrs ir viens, ka tie ir brīnumi abos gadījumos.
*Negatīvu emociju arī nav, jo katrai emocijai ir sava nozīme. Dusmas, lai mainītu situāciju, lai rīkotos. Tās nav jāvērš pret kādu, bet pret pašu situāciju.
Bedas, lai ielūkotos sevī un sakārtotu savas domas, vērtības, prioritātes. Lai ieklausītos savā sirdī.
Ilgas, lai atcerētos situāciju un lai smeltos spēku, no jauna radīt. Mēs nespēsim radīt tieši tādu pašu situāciju, bet svarīgs ir šis emocionālais apsekts pēc kura tiekties. Utt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru