Vai lēmumi mēdz būt slikti?

Ar laiku mēs saprotam, ka visi lēmumi kaut kādā veidā mums palīdz gūt pieredzi. Ja mēs vēlamies gozēties komforta zonā, tad daži lēmumi var šķist "nepareizi", bet ilgtermiņā raugoties tādu lēmumu nav. Vienīgi, ko cilvēki var nožēlot raugoties atpakaļ ir, ka varēja būt drosmīgāki, gudrāki utt., bet mēs ikdienā darbojamies ar instrumentiem, kas mums ir. Var jau pārdzīvot "kāpēc man nav sarkans mersedes", bet tam nav nekāda sakara ar realitāti. Neviens nav tiesīgs, mūs pašus ieskaitot, pārmest, ka mēs esam, kas esam. Mums ir tik daudz drosmes cik ir utt. Ja mēs darām no tīras sirdsapziņas, tad mēs darām labāko, ko mēs varam. Tāpēc visticamāk arī neviens nenāks no nākotnes un neapstādinās mūs, jo visi ceļi ved uz mūsu attīstību.

P.S. Paša personīgais subjektīvais uzskats: ar cilvēku un cilvēci notiek tas, ko viņi paši pieļauj. Ja mēs negribētu, tad tas nenotiktu.
Cilvēki grib sarkanu mersedesu, bet kad dzīve liek tiem strādāt, tad liekas, ka negribam. Cilvēki grib līdzjūtību, bet kad salauž kāju, tad pārspīlētā uzmanība ir apgrūtinoša. Cilvēki grib brīvību, bet kad atlaiž no darba, tad grib atpakaļ verdzībā. Grib atpūsties, bet kad pazūd elektrība, tad atkal grib darboties. Piemēram par darbu. Liekas, ka mēs negribam strādāt visu dienu, bet zemapziņā mums ir iedzīts stereotips par to, ka darbs sniedz naudu, brīvību, neatkarību, prestižu utt. Mēs it kā vēlamies šīs lietas un katru dienu zemapziņā lūdzamies. Un kamēr mums zemapzinā ir šī saikne ar smagu darbu, tikmēr mums piedāvās strādā garas stundas, lai savus sapņus varam piepildīt. Mēs paši to pieļaujam. Padomājiet par jebkuru lietu, kas jums ir vai kas jums nav, bet ko vēlaties, kāda ir jūsu zemapziņas informācija, ko jūs no tā iegūstat un tad paraugieties apkārt vai tas jums jau nav apkārt.