Tas noteikti ir līmenis uz ko tiekties. Pasaulīgā mīlestība pret visu kas apkārt kā arī pret notikumiem kas tevi ietver. Šādā veidā, lai kur mēs ietu, mēs vienmēr būtu mājās...
Patiesībā jau šis ceļš sākas ar to, ka raugoties spogulī mēs jūtam šo mājas sajūtu. Spējam pieņemt sevi, savas īpašības un visus kompleksus :D Un nevis samierinoties, bet izprotot. Tālāk jau visa mijiedarbība ar pasauli ir tikai mūsu atspulgs. Ja esam dusmīgi, tad redzēsim pasauli, kas mūs aizkar. Ja bēdīgi, tad redzēsim pasauli milzīgu un nezidibināmu. Un nekam nebūs sakara ar to kāda pasaule patiesībā ir, bet tikai mūsu emocijas, mūsu lieluma sajūta un vēlme izzināt noteiks tās veidolu.
Pieņemot, ka viss ir enerģija, nozīmē, ka jebkurai infomācijai ir jāplūst un to nevar ilgstoši uzkrāt vai padarīt neesamu. Agru vai vēlu enerģija pāraug mūsu kontroles robežas un gāžas mums pašiem virsū neatkarīgi ko esam krājuši - gaismu vai tumsu.
Ja ļaujam tumsai plūst, tad tā nepārņem mūs lielā mākonī un tādā veidā mēs spējam redzēt arī savu gaismu...
Uz pasaules nav cilvēku bez šīs "tumšās" enerģijas, šķietami svētie vienkārši ar to sadzīvo un ļauj tai plūst, tādā veidā to mazinot un nevēršot pret citiem.
Nav sliktu īpašību. Ir tikai slikts pielietojums.
Vienā no Agneses Bērziņas lekcijām bija interesanta doma, ka arī agresija ir ļoti laba īpašība, tikai nevajag to vērst pret citiem, bet vērst lietu kārtošanas virzienā. Jebkuru īpašību var censties pielietot, lai vienotu un radītu nevis pretēji. Viens no pirmajiem pamatnosacījumiem laimīgai dzīvei ir sevis pieņemšana nevis kaut kādu īpašību ignorēšana. Visam ir savs cēlonis. Bet mums nav tiesību padarīt citus mazākus ļaujot šīm īpašībām izpausties.
Galu galā pamainīt virzienu ir daudz vieglāk nekā iznīdēt pavisam :) Galvenais censties saprast cēloņus.
