Prieks un laime (135)

:D sasmējos par šo bildi. Tālu no patiesības jau nav. Un tas nebeidzas arī pieaugušo pasaulē. Spēcīgi, kas nezaudē. Gudri, kas nekļūdās. Tās ir īpašības, ko pieprasa visur apkārt. Bet spēks un gudrība jau nāk no zaudējumiem un kļūdām. Precīzāk sakot, lai saglabātu spēku, mums jābūt ik pa brīdim arī vājiem, kad mēs atkal spējam savākties, sakārtot motivāciju un pavērotu apkārtni. Iespējams izraudāties vai kā citādi izlādēt sakrājušās emocijas. Tas pats attiecas arī uz gudrību. Mums ik pa brīdim ir jāiemet sevi situācijas, kur jūtamies dumji, jo tas veicina mūsu attīstību un izaugsmi. Stipri cilvēki drīkst būt vāji un gudri cilvēki drīkst nezināt, jo tas ir patiesais spēks un gudrība. Spēks un gudrība ir ceļš nevis konstants stāvoklis.

"Reiz vīrs pazaudēja mājas atslēgas. Viņš devās tās meklēt naktī pie mājas laternas gaismā. Garām gāja kāda sieviete un jautāja: "Ko tu meklē?" Vīrs atbildēja: "savas mājas atslēgas." "Kur tu tās pazaudēji?" Vīrs pārliecinoši atbildēja "Savā mājā". "Bet kapēc tu tās meklē šeit ārā?" "Jo iekšā ir tumšs"

/stāsts no Dada Gunamuktananda TEDtalks/

Kā jau visam šajā pasaulē, arī šeit ir divas puses. Pirmā brīdī racionālais prāts raugoties pateiks, ka meklēt atslēgas ārā ir neefektīgi un bezjēdzīgi, ja esi pazaudējis tās iekšā. Bet ļoti bieži risinājumus meklējam ārā un vainojam citus, kaut arī atslēga visām mūsu problēmām var atrasties pašā. Diemžēl, sāpju un baiļu rezultātā sevī nespējam to ieraudzīt, jo sāpēs padara visu tumšāku. 

Otra stāsta puse ir tāda, ka ārā var atrast izeju. Mēs noteikti neatradīsim savas mājas atslēgas, bet caur citām pieredzēm atradīsim savas mājas. Iespējams, sievietei ir kāds atslēdzinieks pazīstams, iespējams, sieviete piedāvās naktsmājas. Līdz ar to nespēju apgalvot, ka meklēt atbildes neracionālā vietā būs bez panākumiem. Jo raugoties plašāk, jebkurai darbībai ir kāds rezultāts. Varbūt pieķeramies konkrētām materiālām lietām, bet vai cita vieta, ko spējam nosaukt par savu māju ir kādā veidā sliktāka par mūsu pašreizējo. Protams, tas nav tas pats. Aizejot vilcienam atnāk nākošais. Tas nav tas pats, bet tas ir vilciens, kas spēj nogādāt mūs tur kur vajag. Arī mājas ir mūsu uzlādes vieta. Ja cita vieta spēj mūs uzlādēt, vai drīkstam žēloties? Ja uz pasauli raugās uz funkcionalitāti nevis īpašumnieciskuma viedokļa, tad pat ar cirvi var uzgleznot gleznu. Un vai slikti uzgleznota glezna ir sliktāka par neuzgleznotu gleznu? Mēs taču darbojamies ar resursiem, kas mums ir. 

Tas sanāk dzīvot vieglā naivumā. Kā Antiņam, kas iet uz mērķi, nedomājot par slavu, par mantu, par citu aplausiem vai ko iesāks pēc mērķa sasniegšanas. Tieši tāpēc Antiņš arī sasniedz kalnu virsotnes, jo darbojas ar līdzekļiem, kas viņam ir un novērtē visus padomus, kas viņam tiek sniegti. Viņš iet lēnām, bet pamatīgi. Antiņš zin, ka viņam jāiet, bet viņam nav plāna. Viņam ir tikai virziens un atvērta uztvere. Antiņš arī saprot, ka cilvēki ir lielākā vērtība. Tieši emocijas un mijiedarbība palīdz attīstīties personībai, lai mērķi sasniegtu. Katrā cilvēkā ir kāda dārguma lāde, kam tikai ar atvērtu sirdi var piekļūt un iegūt milzīgu bagātību, ko izmantot turpmāk savā ceļā.

Mūzika: Smudzis - Visskaistākās ogas

Autors: I.Kalniņš; I.Ziedonis

Prieks un laime (134)

Ja cilvēka dabā ir pasauli mainīt cīnoties, tad viņš noteikti uzbruks vājākajam vispirms. Bet pasauli tas nemaina, vienīgi turpina negatīvo vibrāciju ķēdi, jo šo vīziju par labāku pasauli rada caur dusmām. Cīņa nāk no dusmām. Dusmām, ka kāds dara nepareizi. Dusmas nav radīšanas instruments. Tas ir graušanas. Esošās situācijas graušanas instruments. Ja pēc dusmām nenāk mīlestības, gaismas vai jeb kā citādi nosaukta enerģija, tad pasaule paliek tikai ar lielāku caurumu.
Tantei kažoks ir norauts un tante stāv kaila. Visticamāk kažoks bija, jo trūka maiguma un mīlestības, bet viss ko panācām ir pasaule, kur maigums un mīlestība ir vēl mazāk.
Ja nāk dusmas, tad ļaujiet tām nākt. Bet apdomājiet, kā sagrauto aizstāt, lai notiek virzība. Tikai graujot, graujam sevi.

"Creativity is the way things travel from head to heart to hand."

"Creativity is the way things travel from head to heart to hand." - Brenee Brown

Ja gribi panākumus gan galvai, gan sirdij jābūt skaidrai. Visa mūsu izpausme ir bloķēta, ja nevaram atrast veidu, kā atlaist pagātni, pārdzīvojumus, emocijas, stresus. Bieži uzskatam, ka tas sakrājies galvā kaut arī sen tas jau saglabāts sirdī. Atstājot sāpi, mēs atstājam sevi bez iespējas izpausties, jo apzināti vai neapzināti centīsimies izvairīties no visa, kas atgādina pagātni. Kreativitātei ir liela nozīme, jo var stiprināt attīstības galveno trīstūri - galva, sirds un darbība jeb analīze, virziens un izpausme. Bez šī trīsstūra esam iesprūduši savā radītā ellē, jo ne jau ārējie apstākļi to rada, bet mūsu uztvere par notikumiem. Kreativitāte ļauj pamest sāpi no galvas un sirds caur rokām. Ir cilvēki, kas izvēlas sāpi izlaist caur kautiņiem, jo burtiski rokas niez un ir variants to nevērst pret kādu, bet vērst radot. Tam nav jābūt nekam smukam. Tam jābūt patiesam, jo tikai esot patiesi pret sevi, mēs varam ārstēt savas sāpes.