Tas sanāk dzīvot vieglā naivumā. Kā Antiņam, kas iet uz mērķi, nedomājot par slavu, par mantu, par citu aplausiem vai ko iesāks pēc mērķa sasniegšanas. Tieši tāpēc Antiņš arī sasniedz kalnu virsotnes, jo darbojas ar līdzekļiem, kas viņam ir un novērtē visus padomus, kas viņam tiek sniegti. Viņš iet lēnām, bet pamatīgi. Antiņš zin, ka viņam jāiet, bet viņam nav plāna. Viņam ir tikai virziens un atvērta uztvere. Antiņš arī saprot, ka cilvēki ir lielākā vērtība. Tieši emocijas un mijiedarbība palīdz attīstīties personībai, lai mērķi sasniegtu. Katrā cilvēkā ir kāda dārguma lāde, kam tikai ar atvērtu sirdi var piekļūt un iegūt milzīgu bagātību, ko izmantot turpmāk savā ceļā.