Sometimes by losing a battle you find a new way to win the war.
- Donald Trump
Kā piemēram:
Pieņem kļūdas kā skolotāju. Izbaudi uz savas ādas kā ir mēģināt un kļūdīties un pasauli redzēsi daudz plašāk, Labāk vienreiz pamēģināt nekā desmit reizes dzirdēt. Vismaz būsim mēģinājuši un sapratuši savas spējas, savas vēlmes...
“How can someone hurt your “feelings”… when your “feelings” come from you.”
— Osho
Ja kāds mūs aizvaino, tātad mēs savā dziļākā būtībā aizvainojam sevi reaģējot uz ārēju impulsu. Tas iespējams nāk no mūsu nedrošības, no mūsu vēlmes būt perfektiem.
Jāsāk pieņemt sevi, mīlēt sevi kādi esam un neviens mūs nespēs aizvainot.
Te kā vienmēr ir galvenais saprast, kas mums jāmaina, kas nav mūsu spēkos un kas vēl pagaidām nav mūsu spēkos. "Cepiens" nedrīkst būt nevienā gadījumā, jo, ja mums nāk grūtības, tas ir lai mēs attīstītos. Ja mēs kaut ko nevaram mainīt, tas ir, lai mēs pieņemtu pasauli un apkārt esošo situāciju un dotu savu vibrāciju, ka gribam citādāk. Ja vēl īsti nespējam mainīt, tad mums jābūt pacietīgiem un jāaudzē "muskuļi", lai to izdarītu brīdī, kad mums būs tāda iespēja. Cepiens vienmēr rodas no pacietības trūkuma.
Citi sāk domāt par dzīves jēgu un visumu jau agrā bērnībā kā šajā video, citi nekad neaizdomājās par šiem jautājumiem. Tas nav ne labi ne slikti, tā vienkārši ir. Mēs nevaram pārmest, ka vienam patīk mūzika otram nē vai vienam sports, māksla utt. Mēs katrs esam unikāli un tajā pašā laikā vienoti, dažiem patīk filozofēt, citiem vienkārši strādāt. Skaidrs, ka sabiedrība nespētu pastāvēt ja visi tikai filozofētu un uzdotu tikai jautājumus, tāpat skaidrs, ka mēs nespētu pastāvēt ilgstoši, ja mēs neuzdotu jautājumus. Mums jābūt no visa pa druskai...un jādara tas kas mums vislabāk padodas.
Pieķeksējot idejas par ko rakstīt blogā un pētot saglabātās bildes, paliek interesanti kā mēs patiesībā attīstāmies. Ja tā protams var teikt. Korektāk laikam būtu teikt - maināmies.
Vēl tikai nedēļu veci pieraksti, kas likās kā jaunatklājumi, šonedēļ liekas kā pašsaprotamas lietas...
Ik pa laikam uzlūkojot noieto ceļu, liekas nereāli, kas tik nav piedzīvots un kādi darbi paveikti, lai atrastos, kur atrodos tagad. Tas katrā ziņā dod drosmi turpināt, jo skaidrs, ka cilvēku spējas ir neierobežotas. Vajag tikai "rakt".
Ja visu var izskaidrot ar prātu, pazūd vieta brīnumiem. Pazūd noslēpumainība, pazūd dievišķais, pazūd brīnums. Dzīve kļūst pelēka, jo visu var ielikt kaut kādā kategorijā. Racionālais prāts nogalina brīnumus.
Mums nevajag visu izskaidrot, mums vajag atstāt vietu brīnumiem...
Skaties dziļāk, redzi vairāk, nekas nav tik vienkāršs cik izskatās. Visur var saskatīt brīnumus...
Teorētiski varam izskaidrot kā strādā ķermenis, bet man tas liekas kā kaut kāds fantastisks makro kosmoss, kas strādā prātam nesaprotamā harmonijā ar neaprakstāmām adoptācijas spējām. Papētot savu ādu, elpošanu, sirds ritmu, es nesaprotu kā var būt kaut kas tik intelektuāls. Man tas ir brīnums, citiem iespējams tikai ķīmisku reakciju un atomu sakopojums.
Cik maz kādreiz vajadzēja priekam. Patiesībā vēl joprojām vajag maz. Vajag tikai atcerēties ka drēbes var izmazgāt, brūces vienmēr sadzīs un kauns ir sabiedrības uzspiesta norma, lai ieliktu mūs rāmjos.
Daudzas lietas dzīvē nenotiek tik ātri cik gribētos. Bet kā jau visas problēmas, viss ir "galvā". Pēc vairākām teorijām gan NLP, gan ezotērikas ja kaut ko vēlies, iztēlojies ka tas jau ir. Gan par darbu, gan par ārējiem apstākļiem. Tas gan nenozīmē, ka ir jāignorē veselais saprāts :)
Piemēram, par darbu. Jāsāk uzvesties kā prasa atbilstošais amats. Jākļūst uzņēmīgam, kārtīgam, komunikablam ikdienā kā prasītu atbilstošais amats (nevis tērēt vēl neesošu naudu, ko amats varētu sniegt).
Par pavasari, jāsāk plānot aktivitātes, ko var darīt pavasarī. Var uztaisīt mājās tematisko tusiņu ar bīča piesitienu. Var apmeklēt "Brazīliju" vai "BeachBox" centrus un uzspēlēt volejbolu smiltiņās. Iepirkt pavasara drēbes. Veikt mājas pavasara tīrīšanu un ziemas (liekās!!!) drēbes salikt kastēs un izvilkt ārā jau šortu un krekliņu kaudzi.
Jābauda tas, kas ir un jāmaina lietas, ko varam mainīt. Nedarīt neko un vienkārši ilgoties ir sevis mocīšana. Tiem, kas vienkārši ilgojas pēc saules, iesaku vienkārši uzvilkt mēteli un iziet ārā, saule jau spīd :)
4 gadīgs puisis brauc savam priekam ar velosipēdu. Iesaku noskatīties pirmo minūti.
hellion first ramp
Ik pa laikam iesaku pārvarēt bailes un izmēģināt kaut ko jaunu. Brīžos, kad iecerētais izdodas ir neaprakstāms prieks. Šajos brīžos dzīve liekas tiešām skaista. Tāpēc man ļoti patīk visādas aktīvas lietas un nevis to darīt ar nopietni, bet tieši otrādi- priekam. Tas ir veids kā es uzlādējos un sajūtos dzīvs.
“The planet does not need more successful people. The planet desperately needs more peacemakers, healers, restorers, storytellers and lovers of all kind.”
Tas nozīmē, ka pasaulei vajag cilvēkus, kas priecājas par dzīvi, kas to bauda un nes prieku citiem. Tik vienkārši. Nav pasaulei labākas zāles par prieku. Palīdzi pasaulei- priecājies.
P.S Prieks, kas nav atkarīgs no citiem. Prieks, kas ir tevī. Prieks arī kad esi viens.
Pēc trenežieru zāles, bieži esam priecīgi par muskuļa sāpēm, jo zinām, ka tie kļūs stiprāki.
Sirds ir muskulis...Kāpēc nespējam paņemt visu labo, vērtīgo, lai mūsu sirds kļūtu spēcīgāka un lielāka?
Kāpēc noslēgties, ja varam paņemt pieredzi par sevi un citiem. Cilvēki sāpinās, cilvēki aizies, jo visi mēs maldāmies, visi mēs meklējam un ideāla mīlestība ir tikai grāmatās un filmās. Beigās ne jau pati mīlestība sāp, bet tas ka mūsu ilūziju pasaule, par to ka kāds kādam pieder, sabrūk.
Vienīgā mūžīgā mīlestība ir mīlestība pret sevi. Tas nav egoisms un patmīlība, bet sevis pieņemšana, realitātes pieņemšana un vēlme attīstīties un iet uz priekšu. Tikai tā mēs varam nodzīvot mīlestībā visu mūžu. Iespējams mūsu ceļa biedri mainīsies, jo vienkārši ceļi šķirsies, bet ja iesim uz priekšu vienmēr kāds piebiedrosies, jo kopā iet vienmēr ir jautrāk un drošāk.
Aina no filmas "Matrix", kas jāizvēlās vai dzīvot kā līdz šim šajā ilūziju pasaulē vai zināt varbūt ne tik skaisto, bet tomēr patiesību.
MinusIQ | The pill to lower your IQ permanently
Piekrītu, ka pasaule nav viena liela paradīze un skatoties plašāk gan sevī, gan apkārt redzam lietas, ko liekas, ka nespējam vienkārši sagremot. Bet vai dzīve būtu vieglāka, ja to neredzētu? Vai varam vienkārši eksistēt šajā robotu sistēmā, ja jūtam, ka ir kaut kas vairāk, ka var labāk?
Dzīve jāpieņem ar visiem sistēmas gļukiem, tāpat kā cilvēki ar savām vājībām, tāpat kā daba ar savām kataklizmām, aukstumu, vēju un vēlajām ziemām, tāpat kā laiks, kas iet tikai uz priekšu, tāpat kā gadalaiki, ka nomaina viens otru.
Gudrība neslēpjas tajā, ka to pamanām, ka redzam kas notiek apkārt. Ka spējam saskatīt sakarības gadalaiku maiņā un izvēlamies, kurš mums patīk labāk. Gudrība slēpjas, ka pieņemam lietas kādas tās ir, ka izbaudām to, kas mums ir dots, ka mīlam šo pasauli un cilvēkus kādi tie ir.
Ja kaut kas spēj izmainīt šo pasauli, tad tā ir mīlestība. Vienkārši mīlestības enerģija, nekas vairāk.
Ejot pret straumi neviens nav tālu ticis. Upi nav iespējams uz brīdi apstādināt. Lēnām mainot straumes virzienu, var mainīt visu sistēmu un visu nākotni.
P.S. Paldies Ilonai, ka dalījās ar šo video Facebookā.
Kaut kā ir interesējis cik liels ir mūsu spēks patiesībā? Vai varam panāk, ka pa pasauli staigā "Jēzus tipa" cilvēki, kad visi ir apgaismoti un visi dzīvojam harmonijā? Vai tas ir mans naivums? Es tomēr gribu ticēt...
Iestājies ir astronomiskais pavasaris. Metroloģiskais vēl kavējās, bet laiks jau plānot pavasara aktivitātes...
Pavasara plānā: velo, laivas, pārgājieni, pikniki un atpūta pie dabas :)
Atbildes ir mūsos...
Atbildes nāk klusumā...kad iegrimstam mūzikā...kad esam vieni dabā...
Arī brīžos, kad priecājamies prāts apklust un jūtamies vienoti ar visiem un visu.
Atļauj prātam atpūsties ik pa laikam :)
Kas attiecās uz bildes citātu. Ja gribi dzirdēt atbildes noliec malā Ego. Tieši Ego saka, ka tu esi abižots, ego saka ka tev sāp. Ja asociējam sevi tikai ar šo ego, tad esam mazas un nevarīgas būtnes, kuras visu laiku tiek apdalītas un apceltas. Domā plašāk.
Jeb pareizāk būtu jūti plašāk, jo domāšana ir prāta produkts.
Tagad moderni dažādas idejas dēvēt par projektiem, tādēļ taisu nelielu projektu. Ir doma nedēļas garumā publicēt vienu bildi dienā ar patiesu smaidu un prieku. Redzēs kā tas ietekmēs mani un jūs kā lasītājus :) Mērķis: padarīt dienu gaišāku. Kā reiz teica kāds: "Ja liec vismaz vienam cilvēkam pasmaidīt, tava diena ir izdevusies."
Laikam lieki kaut ko piebilst. Kad ejam uz savu mērķi ar savu pārliecību, savu gribasspēku, maz kas mums spēj traucēt. Citu viedokļi šķiet maznozīmīgi un tērēt savu laiku pārliecinot citus mums vienkārši šķiet zemē nomests laiks. Tikai tad kad šaubāmies, mums jāpārliecina citi, lai iegūtu atbalsta grupu, kas mūs pārliecinās, ka ceļš tomēr pareizs.
Ja nebaidīsimies kļūdīties, tad mums nevajadzēs arī atbalsta grupas...
Inner Worlds, Outer Worlds - Part 4 - Beyond Thinking
Kas interesējas par garīgām lietām, iesaku paskatīties dok. filmu. Šeit ir 4.daļa par domāšanu, bet YouTūbē ir visas daļas. Var izvilkt pāris labas atziņas. Katrs noteikti kaut ko sev tuvāku :)
Video nav domāts cepienam, ka viņiem iet grūti, video ir saprašanai, ka ir kaut kas vairāk un kaut kas svarīgāks par vāju rūtera signalu.
Protams mums ir savas problēmas utt., bet bieži aizmirstam novērtēt, ka vispār mums ir iespēja dzīvot un nāves priekšā mūsu ikdienā uzpūstās problēmas iespējams liksies tiešām smieklīgas un visi šķēršļi prātā radīti nevis reāli dzīvē pastāvoši.
Neviens nav teicis, ka būs viegli, neviens nav teicis, kas mūs sagaida un kad būsim klāt. Tā ir mūsu izvēle redzēt vairāk, darīt labāk.
Mums jāattīstās tikai tik daudz, lai no dzīves varētu sākt ķert kaifu. (Citāts no A,Bērziņas lekcijas).
Sākumā mēs pasaulē redzam visu slikto: melus, korupciju, netaisnību.
Tad mēs cīnamies pret to.
Zaudējam.
Tad cīnamies ar sevi.
Sajūtam sevi. Iemīlam sevi.
Mūsu pasaule mainās. Apkārtējā pasaule mainās.
Uzvaram.
Laikam jau tiešām vieglāk dzīvot neko daudz nesarežģījot, bet vienmēr it tā iekšējā sajūta, ka ir kaut kas vairāk. Vairāk par to ko mums stāsta, vairāk ko esam redzējuši. Vairāk ko varam piedzīvot. Pieņemot visu par patiesību nepārbaudot, mēs nogalinām savu ziņkāri, savu spēku, savu motivāciju, jo vienkārši puķes, ko nelaista aiziet bojā. Bez puķēm viss kļūst pelēks...
