Melnais humors

Prāts ir ļoti kreatīvs un atrod dažādus attaisnojumus, lai kaut ko nedarītu. Prāta radītā augstuma sajūta bieži ir mānīga - dažreiz stāvam uz ķeblīša un nelecam, jo nav komforta parašūts uz pleciem.
Ja cilvēks iemācās uzticēties savām sajūtām un izveidot ar tām dialogu, tad pazūd arī bailes lekt bez parašūta. Ja mēs panākam tikai prāta monologu, tad tas izveido briesmīgu pasauli, kas mūs apdraud un tas izveido n-tos scenārijus, kas izriet no mūsu nedrošībām un ego vēlmes būt upurim, vai tieši pretēji tirānam. Un visas mūsu rīcības vai pasivitāte balstīsies uz vēlmes iespaidot apkārtējos cilvēkus.

P.S. Brīžiem leciens no ķeblīša ir pielīdzināms izpletņa lēkšanai, jo cilvēkos ir pietiekami daudz fobiju, kas vienkāršas lietas padara sarežģītas un jebkuru baiļu pārvarēšana ir liels solis brīvībai.

Pārdomas

Zeme kā galva un koki kā mati. Kā antenas pret visumu. Un mēs dzīvojam uz šī milzīgā dzīvā organisma. Dzimstam, dzīvojam, radam un atkal pārveršamies saujā smilšu. Var elpot tikai sevi un var elpot visu dabu. Bailes būt vienam, pazust, tikt nepamanītam automātiski pazūd, ja sajūtam savu pamatu zem kājām. Mēs esam mazi un esam lieli vienlaicīgi. Pret kādu esam dievi, kas lemj likteni - dzīvot kukainim, puķei vai kokam vai nē. Esam pret sevi dievi un lemjam kā dzīvot, kā mijiedarboties ar citiem. Muļķīgi uzskatīt, ka ārējā pasaule nes gandarījumu, jo pasaule ir mūsos nevis mēs esam pasaulē. Katram ir savs visums, savs skatījums un sava paša sev dota vara. Cik daudz mēs gribam redzēt vai darīt ir tikai no mums atkarīgs, jo pasaule un instrumenti jau ir tur ārā. Cik daudz mēs atklājam ir atkarīgs no vēlmes sirdī.

Prieks un laime (124)

Cilvēks dabiski jau ir "gaismas nesējs", tik nedaudz uzkrāvis baiļu un satraukuma nastu uz pleciem, kas slāpē šo gaismu

Pateikt vieglāk nekā izdarīt :)

Man patika vienā lekcijā A.Bērziņas redzējums uz šādām lietām: mūsu prāts ir operatīvā apziņa, kas spēj pieņemt lēmumus par visu, ko mums "dzīve" noliek priekšā. Pret visām situācijām jāatteicas gluži tā pat kā skrienot ar acīm pāri ēdienkartei - mēs domās jau pasakām sev vai to gribam izgaršot vai nē, vai šādu ēdienu vēlamies vai esam jau pārēdušies un sapratuši, ko šādas "kūkas" mums sniedz un ko nē. Var uztvert sevi kā vērotāju šādām dzīves situācijām, prātā tās izgaršot un laist tālāk. Mums nav jāēd visu, ko mums atnes. Mēs varam izvēlēties. Tā ir cilvēka būtība. Mums IR izvēle. Mums ir tiesības atteikties no negācijām ikdienā un no bailēm. Mums nav jāiet pret sistēmu, mums jāfiltrē sistēma. Jālaiž caur sevi un jāsaka, ka šis variants ir novecojis un gribam citādāk. Pēc domu spēka likuma, teorētiski- praktiski, agru vai vēlu, nezaudējot enerģiju cīnoties pret veco, jānāk iespējai radīt jauno. Un tad, galvenais ir nenobīties.

P.S. Dzīvē jāizgaršo viss. Mūžīgi no kādas pieredzes kas seko arī neizbēgsi.

There is no love without forgiveness, and there is no forgiveness without love.

Lai spētu piedod, jāspēj mīlēt gan sevi, gan otru. Lai spētu mīlēt, jāspēj piedot gan sev, gan otram.

Mīlēt daļēji nozīmē būt ievainojamam, jo visi cilvēki kļūdās. Ir iespēja tikt sāpinātam, bet mīlēt nozīmē arī dzīvot un mīlestības sāpes ir daļa no mūsu dzīves. Jābauda katra diena un jāņem maksimums, jo pat ar vissaderīgāko cilvēku rītdiena ir miglā tīta.

Atgādinājums katru dienu strādājot ar datoru :D

It kā vienkāršs teikums, bet tāda ir realitāte par mūsu ikdienu. Laiks skrien! Bieži dzirdēta frāze. Ja nav nekas saglabāts, tad diena ir tukšums. Nav nekā jauna, nekā interesanta, tad nav arī ko saglabāt. Nav atmiņu- diena paskrien.
Kad mēs mīlam visu ko darām un darām no sirds, tad pievēršam uzmanību detaļām. Un tieši detaļās slēpjas brīnumi. Viss progress, dzīvība un virzība ir niecīgās detaļās, kuras, strādājot pavirši, palaižam garām. Mūsu pašu paviršības dēļ, mēs zaudējam dienas. Tie, kas ir vērīgi, atrod katrā dienā kādu brīnumu. Kādu svešinieka smaidu, kādu koka lapas deju vējā, kādu mīlestības pieskārienu.
Iespējams, laiks nemaz neskrien, mēs vienkārši kļūstam pavirši pret dzīvi. Gribam būt kaut kur citur...

Ameija

'Mēs ļoti daudz uztraucamies par tiem citiem. Un uztraucamies tādēļ, ka domājam, ka esam atkarīgi no citiem. Bet tā nav. Mēs katrs pats veidojam savu dzīvi un neviens nav vainīgs pie tā, ka mums kaut kā nav vai kaut kas ir par daudz. Mēs neesam atkarīgi no citiem. Citi ir tikai mūsu projekcija, izpausme tam, ko mēs paši esam vēlējušies. Es radu savu dzīvi, tāpat kā otrs rada savu dzīvi un tās vienkārši mijiedarbojas.'

Agnese Bērziņa

Robeža starp "par maz" un "par daudz"

Jo vairāk mēs novērtējam kas mums ir, jo vairāk plešas robeža starp "par maz" un "par daudz". Līdz ar to arī laimes sajūta spēj atrast ķebli mūsu ikdienā un nedaudz uzkavēties. Arī kad skrienam uz darbu, skrienam taisīt ēst vai skrienam izgulēties. Laime nav vajadzībā vai vēlmē. Laimei vajag mirkli prāta miera, kad spējam būt, paraudzīties apkārt un ievilkt pateicības elpu, nedomājot par prāta un sabiedrības uzliktajām ceļa margām.

Savā būtībā tumsa ir tikai gaismas trūkums. Gaisma necīnās ar tumsu. Tai tikai jāplešas.

Prieks izglābs pasauli, jo priecīgs cilvēks spēj mīlēt no sirds.

/Henriks Eliass Zēgners/

gribēju pacelt laukakmeni, gribēju
izkustināt no vietas kāpās iegrimušu
priedi, nekas nesanāca

sēdējām klusā namiņā pēcāk, liku
mūziku, gribēju likt tev saprast, kā es
jūtos tagad, joprojām, pēc pieciem gadiem

gribēju vārdus atrast, bet nespēju
pacelt laukakmeni, izkustināt zemē
iegrimušo priedi

viss ko spēju – blenzt jūrā un mētāt čiekurus,
skatīties, kā laiks brauc starp ūdeni un gaisu,
atkal no jauna zīmējot jūras vientuļo sliedi

/Henriks Eliass Zēgners/

Prieks un laime (123)

dzīves autobuss

Varam diskutēt vai esam pie savas dzīves autobusa stūres, sakarā ar sabiedrības baiļu radīto stāvokli, bet vienalga mums ir iespējas izvēlēties pa kuru logu skatītes, līdz atkal, ja vēlēsimies saņemt drosmi, spēsim atkal sēsties pie stūres un vadīt savu dzīvi sev vēlamā virzienā...

Visam ir savs cēlonis. Saprast. Pieņemt. Mainīt. Un tieši šādā secībā. Mēs nevaram izmainīt, ja nespējam pieņemt.

pārdomām

In a Mad World, Only the Mad Are Sane

...

Mēs paši nosakām savas uzvaras un savus zaudējumus

Bēgšana no mirkļa

GIFs, kas parāda cilvēka meklēšanas dabu.  

Tas reizē virza progresu un reizē arī padara nelaimīgu, tāpēc ir svarīgi atrast līdzsvaru, lai nezaudētu ziņkāri un spētu izbaudīt arī situācijas kurās esam.
Arī šķietami nepatīkamajās situācijās būtu labi atrasties ar pilnu apziņu, lai spētu saprast, kas tā ir par situāciju - kā viņa ir radusies, vai var kaut ko paņemt un tad izdarītu secinājumus un kārtīgi ierakstītu savā apziņā, ka tiešām tādas situācijas nevēlamies. Bēgot ir grūti pieņemt kārtīgu lēmumu, ka to nevēlamies, jo apziņā tie būs tikai kaut kādi apstākļi, kas nepatika. Nebūs informācijas ne kāpēc tas radās vai ko esmu gatavs pieņemt vai mainīt, lai tas neatkārtotos. Līdz ar to mēs nebūsim izdarījuši neko, lai sevi pasargātu turpmāk.

Prieks un laime (122)

Viss sākas ar mums

...