Zeme kā galva un koki kā mati. Kā antenas pret visumu. Un mēs dzīvojam uz šī milzīgā dzīvā organisma. Dzimstam, dzīvojam, radam un atkal pārveršamies saujā smilšu. Var elpot tikai sevi un var elpot visu dabu. Bailes būt vienam, pazust, tikt nepamanītam automātiski pazūd, ja sajūtam savu pamatu zem kājām. Mēs esam mazi un esam lieli vienlaicīgi. Pret kādu esam dievi, kas lemj likteni - dzīvot kukainim, puķei vai kokam vai nē. Esam pret sevi dievi un lemjam kā dzīvot, kā mijiedarboties ar citiem. Muļķīgi uzskatīt, ka ārējā pasaule nes gandarījumu, jo pasaule ir mūsos nevis mēs esam pasaulē. Katram ir savs visums, savs skatījums un sava paša sev dota vara. Cik daudz mēs gribam redzēt vai darīt ir tikai no mums atkarīgs, jo pasaule un instrumenti jau ir tur ārā. Cik daudz mēs atklājam ir atkarīgs no vēlmes sirdī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru