Atceļot šo vēlmi būt perfektam, bet tieši pretēji, atļaujot sev būt bērnam, mēs padaram savu pasauli plašāku, jo tiek nojauktas robežas. Mūms vairs nav jābūt visu zinošiem, tīriem, kārtīgiem, perfektiem, komunikabliem. Ja drīkstam nezināt, tad uzdrošināmies jautāt. Ja drīkstam būt šmulīgiem, tad atļaujamies ielekt arī peļķē jautrā noskaņojumā. Ja drīkstam stostīties cilvēku priekšā, tad atļaujamies uzrunāt cilvēkus, kuru priekšā jūtamies neveikli. Tas viss padara pasauli par brīnišķīgu vietu, kur var mācīties un priecāties. Mēs visi mācamies. Augam. Šaubāmies. Kāpēc izlikties, ka tā nav?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru