Ļoti daudz enerģijas un uzmanības tiek tērētas mūsu tēla saglabāšanai ikdienā, ka ar laiku jau pierodam, ka nedrīkstam svīst, jo kreklā padusēs parādā pleķi, nedrīkstam vicināties pret knišļiem, jo šaurā žakete var izplīst pa vīli. Ziemā ejam plānās kurpītēs un salstam un lēnam veidojas pieradums, kad ārējie dabas apstākļi liek mums justies neērti.
Tieši tāpat kā informācijas plūdums ikdienā ir tik straujš, pārpildīts un ikdienas temps tik ātrs, ka ir grūti uzreiz pielāgoties dabas, salīdzinoši lēnajam, ritmam.
Tāpat kā gulēšana pieczvaigžņu viesnīcā vairāk asociējas ar sasniegumiem dzīvē, bet gulēšana teltī, ar to, ka nekas nepieder. Kaut kur jau tiek reklamēts, jo veiksmīgāks cilvēks, jo mazāk viņam jādara - kalpones, viesnīcas, šoferi utt.
Tās ir tikai dažas lietas. Bet jebkurā gadījumā, priekš manis, daba ir iespēja visu lieko nomest nost. Dabā cilvēks ir cilvēks bez sasniegumiem, bez lielā naudas maka. Dabai neinteresē tavas ambīcijas, tavas fobijas. Ar dabu tu esi vienā līmenī. Abi vienlaicīgi paši par sevi un abi ietekmē viens otru. Abi spēcīgi. Ja cilvēks dabā jūtās maziņš, tad viņš ir izkritis no dabiskās vides un par spēka avotiem, iespējams, ir pieņēmis naudu un kontroli. Tieši kontrole ir tā, kas dabā nepastāv. Ir plūdums. Savu darba nedēļu mēs spējam kontrolēt, jau zinām cikos dzersim kafiju, cikos iesim pusdienās. Ja kaut kas nenotiek pēc plāna, tas liek mums satraukties. Dabā viss ir vairāk pēc fizikas likumiem - ja mitrums gaisā ir par daudz tad līst, ja kokam par smagu, tad viņš gāžas un neviens nav, kas pasaka ka viņam jāpaciešas vai viņam nav tādu tiesību aizskart zemē augošu uzpūtīgu pūpēdi.
Atgādinu, ka nav slikti ne pieczvaigžņu viesnīca, ne telts pļavas vidū. Tās ir dzīves vērtības un dzīves scenāriji, kas tiek izspēlēti. Katram gan novēlu dzīvi uztvert kā apli nevis piramīdu. Apli, kam sākums un beigas vienmēr ir savienotas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru