Vai tiešām mūsdienās draudzība un mīlestība noved pie sāpēm un dunčiem mugurā? Vai tā ir kaut kāda veida "ego sabiedrība", kur viss balstās uz savu ego labumu nevis sabiedrības labumu? Kur darīšana ir svarīgāka par jautājumu uzdošanu, kur apšaubīt un uzdot jautājumus ir valsts iekšējās drošības pārkāpums. Tradīciju lauzšana. Tēvs vergoja, vectēvs vergoja tātad tā jābūt.
Kāda nākotne sagaida šādu sabiedrību ilgtermiņā? Iespējams emocionālais tukšums, garīgā sadegšana, pelēcība un vientulība.
Ja mēs nevaram uzticēties, mēs nevaram būt laimīgi, nevaram attīstīties, jo visu laiku mums jāuzmanās, jāsargā mugura, lai neiedur, jāsargā naudas maks vai nenozog, jāsargā sirds, lai nesamīda. Jāgrābj sev, lai varētu izdzīvot, jākrāj mantas, lai pietiktu mūžam.
Bez uzticības mums nav gaišas nākotnes, tikai eksistence, kur galvenais ir sevi nosargāt. Izdzīvot ne dzīvot.
Par laimi ir daudzi cilvēki, kas veras vaļā. Iet pa ielu un tiešām no sirds smaida. Nes šo pozitīvo enerģiju. Un tas izplatās, jo izskatās, ka visiem šī pelēcība beidzot ir pieriebusies. Lēns, bet neapturams process ir sācies...Vismaz man tā izskatās. Es tam ticu, es tam gribu ticēt...
(ceru, ka neapdedzināšos...)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru