Vai mēs esam tikai hormonu roboti, kuru sajūtas nosaka noteiktu hormonu daudzums organismā. Vai tomēr kaut kas garīgs un neizskaidrojams? Vai Dievs radīja mūs un mūsu saprātu vai mūsu saprāts radīja Dievu? Meditējot mēs ejam uz apgaismību vai uz šizofrēniju?
Visās reliģijās ir minēts: tici un brīnumi notiks. Domām ir spēks. Vecais labais pierādītais placebo efekts. Un vēl tāda lieta, ka redzam to ko gribam redzēt. Manuprāt, psihologi arī pierādījuši.
Vai tas nozīmē, ka mēs varm ticēt jebkam? Galvenais no sirds. Un mēs ieraudzīsim sakarības, lai mūsu ticība apstiprinātos. Kā daudzi numerologi visur spēj atrast saistības ar cipariem? Un papildus maita organisms mums vēl kādu dopominu pados pa vēnām un vispār jutīsimies apgaismoti???
Kā lai zin, kas ir patiesība??? Varbūt tādas nemaz nav?
Varbūt viss tiešām ir iekšā nevis ārā??? Un ja tā, tad varbūt varam būvēt savu visumu kā vēlamies??? Ja Jums būtu tāda iespēja, kādu visumu jūs uzbūvētu?
Par ticības/šizofrēnijas tēmu atceros vienu filmu The Orphanage kas lika aizdomāties par šo jautājumu. Filma - psiholoģiskais briesmeklis, bet labs. Un no Spānijas un Del Toro, kas producējis Pana Labirintu un citas interesantas filmas. Gadījumā ja vieglās Amerikāņu komēdijas apnikušas un gribās tā lai dod pa jūtām var paskatīties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru