Celmlauži

America's Backbone

Es ticu, ka mēs esam celmlauži. Mēs kā dvēseles esam sākuši šo dzīvi un mēs esam tikuši tālu. Mums neiet tik viegli kā gribētos, bet nevienam jaunatklājējam ceļš nav bijis viegls. Pasaule attīstās ar mūsu pieredzi un tikai pieredzējušas un spēcīgas dvēseles iemiesojas no jauna, lai paplašinātu savu un līdz ar to pasaules pieredzi.
Es ticu, ka mēs esam gaismas būtnes "iemestas" zemās vibrācijās un caur sevi mums apkārtējā pasaule jāpadara gaiša un viegla. Tikai vairojot prieku, krājot pieredzi, piedaloties dažādos piedzīvojumos, mēs savu vidi padarām gaišāku, un pamazām šī gaisma izplatās...
Neviens nav teicis, ka smaidīt vircas bedrē ir viegli, it īpaši, ja neredz gaismu pāri vircas bedres malai, bet patiesībā nevajag raudzīties uz āru, bet pietiek, ka raugāmies uz iekšu, jo katrs mikrokosmos reizē ir makrokosmos. Ja ieraudzīsim gaismu sevī, ieraudzīsim gaismu arī pasaulē. Klasiskās mīlestības jūtas ir atgādinājums, kā pasaule var mainīties, mainoties iekšējai pasaulei. Tas ir cepums, ko iedod mums pagaršot, lai saglabātu cerību. Tikai strādājot ar sevi mēs mainām pasauli un galvenai bez ceļa atpakaļ...prom no vircas bedres...