Attieksme

Nekas neārstē labāk, nekas nemaina mūsu nākotni bez papildus apstākļiem ātrāk kā vienīgi attieksmes maiņa. Ja esam ieslīguši ilgstoši vienā vietā vai ilgstošās sirds sāpēs, varbūt, nepieciešams pamainīt attieksmi pret situāciju, līdz viss var nokārtoties vienā mirklī.
Pasaule ir relatīva un tā mainās līdz ar mūsu attieksmi. Pasaule var būt brīnišķīga vieta, spēļu laukums vai pasaule var būt vieta, kur cilvēki sāpina, uzbrūk, daba uzbrūk ar odiem, plūdiem, bet pati pasaule paliek tā pati. Vienīgi mūsu attieksme pret to mainās. Ko vēlamies redzēt un uz ko koncentrēties.
Vēl viens paradoks ir ne tikai galvas grozīšanas vaina, bet arī skatiena plašums. Cik plaši skatāmies uz problēmām. Viss galu galā veido mūsu personību un mums nepieciešami ārējie impulsi, lai notiktu attīstība. Diemžēl daudzi impulsi nāk ar negatīvu noskaņu, lai parādītu, ka nekas nav mūžīgs, ka visam ir sākums un visam ir beigas, ka balstot dzīvi tikai uz ego, mēs varam palikt vieni.
Visu pieredzi mēs varam uztvert dažādi - katru pret mums mesto akmeni mēs varam nolikt muzejā un visiem rādīt kā mūs ir sāpinājuši vai no šiem akmeņiem mēs varam būvēt tiltu, māju, cietoksni, un mācīties kādi cilvēki met akmeņus un galvenais censties saprast kāpēc viņi tos met un tad šiem akmeņiem vairs nav spēka, jo iespējams, tie ir tikai pašu cilvēku pārakmeņojušies saucieni pēc palīdzības, uzmanības, mīlestības.

Brīžiem tiešām liekas, ka slīkstam, bet ir reizes, kad pietiek saņemt drosmi un piecelties kājās, lai atklātu, ka plunčājamies peļķē. Attieksmei ir ļoti liels spēks. Tas principā nosaka visu dzīvē. Vai 

esam savas dzīves valdnieki vai tikai marionetes. Attieksme nosaka vai mēs ciešam vai mēs augam.