Maratons mūža garumā...

Brīžiem jābeidz skriet maratons, lai saprastu, ka esam klāt vai vienkārši mūsu ceļš jau kādu laiku vedu uz apli. Vienkārši tik ļoti lielā vēlme bēgt no vecā ir aizmālējusi acis no tā, kas tad ir tas pēc kā mēs tiecamies. Varbūt glorificētie pasaku tēli un laimīgi līdz mūža galam vai mārketinga solītās villas nav tas kas mums ir vajadzīgs? No otras puses vai Sprīdītis zinātu, ka laimīgā zeme ir mājas, ja nedotos pasaulē?

Man mudinājums būtu nebeigt meklēt, bet beigt justies pazaudētiem...