citāts

“there are worse things than
being alone
but it often takes decades
to realize this 
and often
when you do
it’s too late
and there’s nothing worse
than
too late.”

—	Charles Bukowski, “oh, yes” (via lifeinpoetry)

Pieturos pie pārliecības, ka arī nekas nav par vēlu. Mēs it kā piesienam domu pie kādas konkrētas lietas. Jā, konkrētai lietai, konkrētam cilvēkam iespējams var būt par vēlu. Manā skatījumā dzīve ir emocijas nevis lietas. Emocijām nekad nav par vēlu. Ja gribam tuvu cilvēku, ko mīlēt, tad arī pansionātā tādu varam satikt, ja gribam vietu, ko saukt par māju arī pansionāts tāds var būt. Galvenais ir emocijas ar šiem cilvēkiem vai šo vietu. Bērni - ir svarīga šī emocionālā saite nevis ego vēlme, lai tas būtu mūsējais. Un emocionālo saiti varam dibināt gan ar adoptētiem, gan kaimiņa bērniem. Ir lietas par kurām sapņojam, bet, ja nevarat dabūt, lūdziet tādu pašu emocionālo sajūtu un noteikti dabūsiet.
Mans subjektīvais viedoklis... Neveidojiet ego saikni ar lietām, drīzāk saiti, kas balstās uz to, ka baudam emocijas, kuras lietas vai cilvēki sniedz. Emocijas ir noteikta skaita un noteikti, kad viena lieta beidzas nāks nākamā, kas spēs dot tādas pašas emocijas. Tādā veidā mēs kļūstam par savas dzīves noteicējiem, jo atrast emocijas mēs varam visur.
Konkrēts šķīvis plīstot nenolemj pasauli badam...

P.S Tikai nekļūstiet par vampīriem, kas dzenas no vienas lietas pie nākamās sūcot enerģiju ārā :D
Vienmēr ir šī abpusējā saite, kad dodot mēs saņemam.