Tikko noskatījos filmu. Iesaku, kas grib romantisku filmu ar labu mūziku.
Filma ir par cilvēkiem :) par pazudušām dvēselēm, kas meklē vietu šajā pasaulē. Kas grib būt mīlēti un mīlēt citus.
Vienmēr kokam ir divi gali. Gribam brīvību, bet ir mammas, par ko jārūpējās, tēti, ko negribam atstāt. Ir sāpēs no pagātnes un bailes no nākotnes. Viss vienā mikslī vienlaicīgi ceļ mūs spārnos, ļauj mums sapņot un tajā pašā laikā tur mūs pie zemes un neļauj lidot. Tikai drosmīgiem izdodas tikt uz priekšu.
Bailes no nezināmā ir pašas trakākās bailes. Daudziem tās ir tik lielas, ka viņi izvēlas zināmas ciešanas jeb precīzāk zināmus cilvēkus, kas jau sāpinājuši, un cer, ka tie mainīsies nevis jaunus cilvēkus, ko satiekot, dvēsele dzied. Šī cerība, ka būs labāk ir tā kas mūs virza uz priekšu, bet tajā pašā laikā neļauj aizlidot, jo aizmālē acis ar maldiem, ka cilvēki tāpat mainīsies (cilvēki mainās, bet jaunos apstākļos, nevis tajos pašos, kas viņus ir izveidojuši līdz šim). Cerība ir spēcīgāka par drosmi, jo drosme prasa aktīvu rīcību, cerība prasa tikai gaidīt. Drosme brīžiem prasa iet kad kājas ir salauztas. Cerība ļauj gaidīt, kad ir sasists pirkstiņš.
Vēl viena lieta, ko aizdomājos par domu spēku. Mēs it kā kaut ko tik ļoti gribam, ka nepamanām, ka tas stāv mums deguna priekšā. Dāvanas nāk iesaiņotas. Mēs nezinām, kas ir iekšā, ja pat necenšamies to noskaidrot. Izliekam "sludinājumu" ka gribam otru pusi, bet atraidām visas iespējas pat neiepazīstot cilvēku tuvāk. Gribam zīmi no dieva par kaut ko, bet neesam pārliecināti vai zīme ir īstā. Šaubas neļauj mums atvērt Ziemassvētku dāvanas, jo baidāmies, ka nedabūsim, ko bijām vēlējušies.
Vēl vien lieta :) Ja cilvēks kaut ko dara ar visu dvēseli, tas nevar neizdoties. Pat ja citiem tas neliksies nekas īpašs, tas būs mūsu radīts. Mūsu miesas un gara apvienojuma rezultāts nevar būt parasts. Visi bērnības zīmējumi ir īpaši, viss ko esam radījuši ir īpašs, jo tas nāk no mūsu dvēseles. Viss ko radām savā ziņā ir dvēseles spogulis. Kas ir bijis aktuāls, kas tuvs un kas ir sāpējis. Visi dzejoļi ko rakstījām, gleznas ko zīmējām...mūzika, ko radījām atspoguļo mūsu stāvokli, mūsu prasmes. Patiesībā tas ir ātrais tests vai mēs spējam pieņemt sevi kādi mēs esam un vai sevi mīlam kādi esam, tikai jāapskatās, ko esam radījuši kādu laiku atpakaļ.
Iesaku pavērot arī fona personāžus, kāda ir dzīve "laimes zemē". Kāda starpība tu esi vergs mājās vai vergs, bet ar televīzoru ārzemēs. Kāda ir viņu emocionālā pasaule un kāds varētu būt viņu dzīves stāsts?
Kamēr nekļūsim drosmīgi, kamēr nesāksim rīkoties un nesāksim radīt, kamēr nedosim beznosacījuma mīlestību cilvēkiem un lietām ko darām, viss paliks nemainīgs. Mēs esam savas dzīves radītāji, bet lai radītu vajag drosmi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru