Mēs varam apvainoties uz saviem rotaļu biedriem un sēdēt stūrītī. Mēs varam pamainīt rotaļu biedrus. Mēs varam būvēt smilšu pilis un katru reizi, kad kāds to nojauc, būvēt lielāku un krāšņāku. Bet atceries, ja būvēsi to stūrī, kur neviens to neredz, nebūs ar ko dalīties priekos.
Smilškastes jēga nav kaut kādā statiskā stāvoklī. Kad bērni spēlējās, visu laiku ir dinamika, drāmas, attiecību kārtošana. Tas viss trenē, attīsta. Tikai bērni ir ļoti elastīgi, lai mirklī no pilnīgas sajūsmas pārietu uz histērisku paniku, dusmām un atkal uz prieku. Tas viss padara smilškasti par labāko vietu pasaulē, kaut arī nekā cita tur nav kā tikai smiltis....
Neaizmirsti būt bērns, neaizmirsti, ka neko citu nevajag kā tikai fantāziju un sajūtu "šeit un tagad". Pieliec visaptverošu mīlestību un uz zemes būs labāk nekā paradīzē, jo te vismaz kaut kas notiek :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru