Brīdī, kad kļūstam pateicīgi par katru dienu, katru cilvēku un iespēju, mums beidzās iekšējā cīņa, šaubas, stress. Jo kad mēs kļūstam pateicīgi, mēs sākam novērtēt lietas. Sākam apzināties, ko patiesībā vēlamies.
Ja nepasakām paldies, mēs īsti nesaprotam vai tas mums nāk par labu vai sliktu, bet tiklīdz atrodam visā kaut ko labu, viss virza mūs tuvāk labākai dzīvei. Beidzas šaubas vai mums to vajag. Beidzas lielā šaubu cīņa darīt vai nē. Iekšējā balss pasaka vai vajag vai nē, nevis prāts saka gribu cīnīties vai nē. Nekādas cīņas jau patiesībā nav, tikai provokācijas.
Un tādā veidā dodamies pretī saviem sapņiem, sakot paldies katram garāmgājējam, katram cīņu biedram. Jo beigās visi mūs pavirza tuvāk mūsu mērķim. Gan tie kas palīdz, gan tie kas apšauba, jo pārbauda cik ļoti mēs kaut ko patiesībā vēlamies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru