/Antuāns de Sent-Ekziperī, Cilvēku Zeme/
Mēs esam pieraduši dzīvot trijās dimensijās, bet esam vēl neizpratnē par ceturto - laiku. Tieši laiks ir tas, kas piešķir mūsu dzīvei piedzīvojumu, jo vienkārši pēc koordinātēm atrasties aukstā, vējainā vietā bez dzīvības pazīmēm diez vai kāds vēlās, bet, ja tam pieliekam laiku un secību kā mēs nokļūstam līdz Everesta virsotnei, parādās cita jēga. Tieši tāpēc visa panākuma jēga ir pašā ceļā nevis mērķī. Mēs pat varam nesasniegt finišu, bet mēs jau būsim uzvarējuši, ja būsim centušies, jo pats ceļš mūs izmaina nevis galamērķis. Laime ir darīt nevis iegūt.
Tieši fotogrāfija ir tā, kas palīdzēja man atklāt šīs dimensijas brīnumu - dzīvot šeit un tagad, jo nav iespējams atgriezties vienā vietā vēlreiz. Kā vēsta sena gudrība- vienā upē divreiz neiekāpsi. Viss plūst un mainās pa dienām, stundām, sekundēm. Daba mainās. Divreiz vienu saulrietu nevar ieraudzīt, divreiz vienu koku nevar aptaustīt. Esam pieraduši vispārināt savu pieredzi. Protams, saule ir saule un riet katru vakaru, cilvēks ir cilvēks, viņš ēd, guļ un čikst, šādās dimensijās viss ir vienkāršs un pietiekoši garlaicīgs. Paplašinot savu apziņu, izrādās tam čikstošajam cilvēkam ir arī jūtas, saulrietam ir krāsas. Time-lapse fotogrāfija, kas ļauj vērot lēni kustošus objektus, parāda, kā daba elpo. Pēc sekundēm jau viss ir mainījies, mākoņi, ūdeņi, dzīvnieki. Man patīk vērot šajos video mākoņus, kas man atgādina kā līdzīgi mūsu galvās skraida domas, mainās garastāvokļi un notiek nepārtraukta attīstība, kas atgādina saikni un līdzību ar dabu. Mēs nevaram iekāpt vienā upē divreiz, jo nedz upe, nedz paši mēs esam tie paši. Ja var ticēt ezotēriķiem, tad šādu pieredzi mēs varam izdzīvot tikai uz zemes, jo kosmosā, paradīzē utt. nav nedz laika, nedz emocijas un tas vien padara šo dzīvi par visaizraujošāko piedzīvojumu, kāds vien ir iespējams.
Tiek, kas saka, ka daudz ko ir redzējuši un daudzās vietās ir bijuši, man atgādina cilvēkus, kas dzīvo ar sažmiegtām acīm un tad caur miglu viņi redz kaut kādu kalna formu, kaut kādus kokus, kurus spēj klasificēt, bet nespēj redzēt to makro pasuali, kas notiek gan ārā, gan iekšā. Domas, sajūtas, emocijas ir tās, kas piešķir patiesās krāsas dzīvei un tās vienā vietā var mainīties katru reizi, līdz ar to skats būs pilnīgi citādāks. Vērojot skatus, vērojiet sevi un pasaule kļūs bezgalīga ar bezgalīgām iespējām. Tie, kas ceļo un redz pasauli, nekad neatgriežas tie paši, kas devās ceļā. Uz darba vietu vai ceļš mājās no lielveikala arī ir ceļš. Pavērojiet cilvēkus, kokus un mašīnas un nekad nebūs garlaicīgi atrodoties ārā.
Time-lapse īsā dokumentālā īsfilma
"Mountains in Motion: The Canadian Rockies". Skatīt šeit: http://vimeo.com/45941676#
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru