Brīžiem, esam tā pieraduši pie apkārtējiem- ģimenes, draugiem, otras puses, ka brīdī, kad paliekam vieni, mēs nezinām, kas mēs īsti esam. Mums rodas neapturama vēlme pēc kāda vai vienkārši pēc kāda trokšņa prātam, kādas uzmanības novēršanas ierīces, kas neļauj šim klusumam mūs iznīcināt. Tā vismaz šķiet. Manā skatījumā, liela problēma mūsdienās ir ka cilvēki vairs nezina, kas viņi ir un kādas ir viņu vēlmes. Vecāki ir teikuši tev jābūt tādam, sabiedrība, mēdīji, draugi utt. dara to pašu. Cilvēkiem ir spēcīgas pielāgošanās spējas un viņi ir uzvilkuši šīs maskas. Klusumā, kad dienu esam vieni, mēs tiešām esam vieni un tas rada depresiju. Šajā ātrajā sabiedrībā klusums un miers tiek uzskatīts par neproduktīvu. Bet tieši klusumā mēs beidzot ieraugam sevi. Kād norimst nepārtrauktā notikumu un cilvēku analīze, mēs beidzot redzam savus sapņus, idejas, vēlmes, arī vājības un vientulību. Šī vientulība nav nekas vairāk kā tas, ka mēs paši sev esam uzgriezuši muguru. Mēs sevi esam aizmirsuši un protams tas rada tukšumu, jo trūkst. Trūkst paša galvenā. Mēs paši.
Ja nu tiešām ir šī vientulības sajūta, jāsāk ar sevi runāt. Sevi klausīt. Sevi palutināt nevis, lai aizpildītu laiku, bet lai sevi iepazītu- kas patīk, kas nē. Kas rada emocijas un ko darot mēs tās spējam izjust patiesi.
Ja gribi sevi iepazīt, braucot negriez radio skaļāk. Izej pastaigāties viens. Pasēdi klusumā viens. Ļauj tam prātam darboties, bet virzi viņu uz sev svarīgiem jautājumiem. Ar laiku tev apniks klausīties cik daudz viņš sūdzas par citiem, par darbu, par dzīvi un tad var sākt uzdot jautājumus ko mainīt. Vai tiešām ir tik slikti un kāpēc vispār esmu šādos apstākļos.
Kaut kādā mērā ir pienācis relatīvs vienotības laikmets, bet šis laikmets nevar īsti sākties, ja mēs neiepazīstam sevi. Caur neērtu klusumu sākas lielākas dialogs. Dialogs ar sevi, kas pāraug mīlestībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru