Bet neviens nav teicis, ka dzīvē nevar paņemt pauzes. Kad varam nokāpt no riteņa, ievilkt gaisu un izbaudīt ainavu. Braucot ceļojumos ar riteņiem, tieši šīs pauzes ir brīži, kad saņemam laimi un prieku pēc kārtīgi nomīta gabala. Kad dalāmies ar emocijām un pārdomām. Šie brīži, kad atkal uzņemam spēku un atkal lecam uz riteņiem. Vēl viena lieta, ko šādi riteņa braucieni ir parādījuši, jo trakāks brauciens, jo lielāks prieks un gandarījums pēc pieveiktā gabala. Šīs grūtības vieno, bet ne jau sūdzēšanās par grūtībām, bet dalīšanās ar emocijām, atklājot sevī jaunas īpašības, jaunas šķautnes.
Dzīvē mēs pārāk koncentrējamies uz priekšu un to, kad esam tikuši tik tālu uztveram par pašsaprotamu. Bet tieši tas, ka šeit sēžam, esam pārvarējuši visas grūtības ir lieliskākais piedzīvojums kāds ir bijis. Vajag atmest domu, ka līdz vakaram mums jātiek līdz mērķim un tad velobrauciens ir tiešām ir viegls, prieka pilns piedzīvojums nevis sacensība ar izkārtu mēli. Tieši šī koncentrēšanās uz finiša līniju neļauj mums baudīt mirkli. Dzīvē nav finiša līnijas, kas jāsasniedz. Finišs pats pienāk. Kāpēc skriet tam pretī?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru